Ēnas puses

Ja esi lasījis kādu jau esošo bloga ierakstu, tad būsi pamanījis, ka viss plūst uz pozitīva viļņa, tikai nedaudz “ar pirkstu galiem”pieskaroties skumjajam. Tomēr, lai kā nevēlētos , uzskatu, ka ja reiz esmu šeit un stāstu par savu pieredzi, tad esi pelnījis vai es jūtos atbildīga ievest savās sajūtās un ēnas pusēs piedzīvotajā.


Nenoliegšu, ka runāt par grūtībām nav viegli,tomēr šī ieraksta tēma manā galvā ir jau kādu laiku. Domājot par laiku slimnīcā un ārpus tās, man visgrūtāk bija piebremzēt ar ikdienas steigu. Biju pieradusi iet un darīt. Gan skolēnu padome, gan dejošana un papildus hobiji un intereses. Sākot ārstēties tas viss bija jānoliek uz pauzes. Bija jāfokusējas tikai uz veselību. Kas, varbūt, nešķiet nekas grūts un ir pat pašsaprotami, man tas nebūt nebija viegli. Būt slimnīcā kamēr visi tuvie un mīļie ir savās dienas gaitās, kad ir kāds dejošanas koncerts vai pat junais gads un dzimšanas diena. Divas savas dzimšanas dienas, 18.un 20., un vienu jauno gadu pavadīju slimnīcā. Pieļauju, ka tieši tāpēc man dzimšanas dienas šobrīd šķiet vēl svarīgākas un īpašākas, ja varu tās pavadīt ar ģimeni.

Lai arī bieži runāju par to, ka ārstējoties nav laika padoties vai apšaubīt sevi. Varu nedomājot teikt, ka ikviens onkoloģijas pacients kādā brīdī ir zaudējis ticību sev. Arī es. Esot bērnu slimnīcā, es drūmās domas aizgaiņāju ar skolas darbiem vai ejot uz spēļu istabu un liekot puzles. Bērnu slimnīcas laiku pavadīju lielā neziņā par to, kas mani sagaida, kā panesīšu ārstēšanu vai būs spēks pabeigt skolu un tā tālāk. Vissmagāk bērnu slimnīcā bija tad,kad zāļu dēļ ieguvu zarnu iekaisumu. Mans sāpju slieksnis ir augsts, bet šī bija reize,kad uz slimnīcu prasījos pati. Četras dienas neēdu, biju kritiski nokritusies svarā, tomēr zāles bija jādzer, lai ārstēšanās būtu efektīva. Tākā sāpju dēļ nespēju ēst, man bija jādzer proteīna dzērieni,lai svaru nezaudēt vēl vairāk. Tā bija sāpju pilna nedēļa, kad māsiņas, kas bija pieradušas redzēt mani pozitīvu un vienmēr smaidīgu, patiesi sāka par mani satraukties.

Jau esot onkoloģijas centrā uz lietām skatījos reālāk un apzinājos, ka šī ir pēdējā iespēja, ko man dod. Bija dienas, kad apšaubīju to vai spēšu tam atkal iet cauri, ka jāsāk viss no sākuma, ka, varbūt, vieglāk ir padoties un nemēģināt cīnīties. Varu atzīties, ka bija reizes, kad izplūdu asarās un prātā bija tikai viena doma- kāpēc tieši es? Vai tiešām esmu tik slikts cilvēks, ka man tas jāpiedzīvo? Bet kā jau zināms, uz šiem jautājumiem atbildes nav. Reizēm asaras bira pašas, kad mamma un tētis brauca atpakaļ uz mājām, jo es nevarēju doties līdzi, man bija jāpaliek vienai, slimnīcā. Spilgti atceros dienu, kad, pieļauju biju savā ārstēšanās zemākajā punktā, no leikocītu potēm bieži sāpēja kauli un rāva krampjos kājas. Atceros, ka pēkšņi abas kājas sarāva krampī, es apsēdos uz grīdas, savā palatā, lai kājas no krampjiem atlaistu un izplūdu asarās. Tā es tur sēdeju un dusmojos uz sevi, ka nespēju būt tik stipra cik vēlos, ka ielaižu sevī sliktas domas, ka tieši es esmu tā, kuras dēļ manai ģimenei ir jāiet cauri šim visam.


Tomēr jāsaka,ka ilgi neļāvos un jopropjām neļaujos negatīvajam. Jā, tas nebija viegli un šat tad piezogas bailes par veselību un tas ir tikai normāli. Es apzinos, ka nevēlos sevi mākslīgi vai speciāli uzturēt uz pozitīvisma,es esmu reāliste un saprotu, ka dzīve nav tikai baltās krāsās. Tā ir balta un melna,un ja spēšu pieņemt arī tumšo un ar to tikt galā nevis noglabāt sevī, tad spēšu izbaudīt dzīvi pilnībā.



239 views0 comments

Recent Posts

See All