Mati

Kāds laiks kopš pēdējā bloga ieraksta ir pagājis, bet esmu atpakaļ ar jauniem stāstiem ar kuriem dalīties. Šoreiz vairāk raksts būs par sajūtām un mazāk par slimnīcu vai ārstēšanās pieredzi. Šoreiz “runāšu” par vienu no sievietes/meitenes svarīgākajām rotām- matiem.


Lielāko daļu dzīves man ir bijuši salīdzinoši gari mati, jo tautas dejās meitām ir jāpin bize. Pēdējo gadu, pirms uzzināju par slimību, mati bija izauguši tik gari kā nekad. Priecājos, jo varēju tos gan iztaisnot, gan ieveidot un uz deju koncertiem bize bija gara un skaista. Kad ārsti pateica par nepieciešamo ķīmijterapiju matu zaudēšana nebija pirmo piecu domu sarakstā. Tikai brīdī, kad tētis pajautāja vai vajadzēs sūtīt parūku es par to aizdomājos, ka kādā brīdī mati izkritīs. No parūkas gan atteicos, jo tam īsti neredzēju jēgu, maksāt gana lielu naudu lietai ko uzvilktu pāris reizes. Kad sākās ķīmijterapija sāku biežāk domāt- Kā tas būs, būt bez matiem? Ko teiks apkārtējie? Kā es izskatīšos? Pēc pirmā kursa mati vēl turējās, bet uzreiz kā sākās otrais ķīmijterapijas kurss mati sāka krist ārā. Skaidri atceros, ka gulēju ar galvu pār gultas malu un mamma ar ķemmi ķemmēja matus un tie krita kaudzītēm ārā. Viena no bērnu slimnīcas māsiņām piedāvāja atlikušos matus nodzīt, lai man ir vieglāk. Un tā es sēdēju palātā uz krēsla, man ar matu mašīnu dzina matus un man pretī sēdēja mamma ar smaidu sejā, bet asarām acīs, vēl pajokoja, ka viņa noteikti tik labi bez matiem neizskatītos. Un patiešām, nemaz tik slikti arī bez matiem neizskatījos, kā arī izrādījās, ka bez matiem ziemā tiešām vairāk salst galva.  Mani brīdināja, ka pēc ķīmijterapijām var mainīties gan matu krāsa, gan struktūra. Tā notika, ja pirms ārstēšanās man bija taisni mati, tad pēc tam tie bija čirkaini.


Pirms otrās ārstēšanās viena no pirmajām domām gan bija- atkal nebūs mati, tie bija jau tik gari un skaisti atauguši. Šoreiz mati izkrita jau pēc pirmās ķīmijterapijas, kā arī izkrita gan skropstas, gan uzacis. Kā jau nojaušat arī šoreiz neliku ne parūkas, ne lakatus. Lai gan ejot ārā uzliku “kepku”, lai nepievērstu sev tik daudz skatienu. 


Ja par sajūtām būt meitenei/sievietei bez matiem, tad, manuprāt, galvenais slēpjas domāšanā. Es to uztvēru kā īslaicīgu lietu jeb mati ataugs un būs pat kuplāki un skaistāki kā bija. Tā ir neizbēgama daļa no ārstēšanās un viena no īslaicīgākajām blakus parādībām, bet visredzamākā. Noteikti no sākuma bija bail no tā, ko domās citi, kad redzēs mani bez matiem, piemēram, kafejnīcā. Tomēr svarīgākais jau bija tas, ko domā un saka tuvākie. Vislielākā atziņa un mans novērojums, esot bez matiem, bija tas, cik daudz ir atkarīgs no cilvēku izpratnes un cilvēcības, spēja mani uztvert tāpat kā visus citus, pat ja izskatā atšķīros no tipiskā sievietes izskata. Kā arī esot slimnīcā ar citām sievietēm ievēroju, ka daudz  atkarīgs no spējas iznest sievišķību arī bez matiem. Atrast skaisto sevī un augt kā cilvēkam, kā personībai un nevērtēt citus pēc ārienes, bet gan pēc vērtībām un dzīves redzējuma. Jā, tas noteikti ir klišejiski, bet tās ir atziņas, kas pastiprinās un top vēl skaidrākas šādās dzīves situācijās. 

297 views1 comment

Recent Posts

See All