Iepazīsimies!


Sāksim ar klišejām- mani sauc Krista, esmu 20 gadus jauna ,esmu meita, māsa, draudzene un otrā pusīte, 2019.gada vasarā absolvēju Jelgavas Valsts ģimnāziju, šobrīd nemācos nevienā izglītības iestādē, dejoju tautas dejas.


Bet, es ticu, ka ikviens, kas atvērs šo rakstu vēlas uzzināt vairāk, to, ko soc.tīklos neiraudzīt.


Esmu izteikts introvertais cilvēka tips, tapēc rakstu un bieži vien pieķeru sevi pie domas, ka man ļoti patīk izteikt domas un sajūtas rakstot.

Tomēr māku iziet no savas komforta zonas un nebaidos to darīt,jo esmu darbojusies skolēnu padomē, kas ir visīstākais darbs ar cilvēkiem. Sevi pieķeru tikai pie vienas domas, atceroties skolēnu padomi- man patika! Arī introverta persona spēj iemīlēt komunicēšanu un strādāšanu cilvēku grupā.

Uzskatu sevi par radošu cilvēku, tomēr man ir grūti saņemties, lai kaut ko īstenotu.

Man patīk fotogrāfēt, bet lielā iesācēju līmenī, it īpaši man patīk fotogrāfēt ziedus un dabu, jeb visu skaisto, kas apkārt, kam ikdienas steigā sanāk paiet garām.

Kā nedaudz augstāk rakstīju- dejoju tautas dejas. Jau kopš 2-3 gadu vecuma, kas ir gana ilgi,lai jūs jau saprastu,ka tās ir neatņemama mana dzīves daļa. Tik liela, ka vēlos ar to saistīt savu nākotni.

Ja par nākotni. Sākot no 1. līdz aptuveni 6. klasei es domāju, ka būšu pavāre (joprojām patīk un varbūt arī sanāk gatavot). Tad manas domas strauji mainījās un vēlējos būt ārste, tikai maldījos starp visām iespējām , jo ārstu nozares ir daudz. Gribēju būt fizioterpeite, tad onkoloģe, tad pediatre. Bet kā jau tas bieži notiek, domas pārāk strauji mainās. Un beidzot(!) pēc 12 gadu meklējumiem, profesiju jūrā, es sastapu jeb izlasīju par savu perfekto nākotnes profesiju - kustību terapeits. Protams, plāns jau ir pamatīgs un viss ir izdomāts- gan kur, gan cik ilgi es mācīšos un kur strādāšu. Bet dzīve pierāda, ka nekad neviens nespēs izplānot visu par 100%. Bet, hei, man vismaz ir plāns!

Bet nu pie galvenā. Kāpec esmu šeit un izveidoju blogu...

2017.gada rudenī bija pirmā reize,kad saskāros ar onkoloģiska veida diagnozi- hodžkina limfoma. Pēc gandrīz gada,2018.gada pavasarī, biju vesela, tomēr laime nebija ilga un 2019.gada vasarā atgriezos sākuma punktā - limfoma nebija padevusies un atgriezusies. Šobrīd ir 2020.gada pavasaris un es esmu vesela, tomēr kā ar jebkuru onkoloģisku saslimšanu- zināms nav nekas. Bet ne par skumjo.

Esmu šeit un rakstu par to, jo es par to nekaunos un vēlos dalīties ar savu pieredzi un, varbūt, palīdzēt kādām izprast un saprast vairāk par onkoloģijas slimniekiem. Protams, es neesmu nedz ārsts, nedz super zinoša par visu,kas saistīts ar vēzi, tomēr es zinu, ka ir gana daudz cilvēku, kas ar interesi vēlas iepazīt kaut nedaudz no tās informācijas, ko varu sniegt. Pati uzskatu, ka par to ir jārunā, jo liela daļa sabiedrības baidās par to runāt,jo nezina kā par to runāt.

Es varu un gribu dalīties ar savu pieredzi!




468 views0 comments

Recent Posts

See All