Jautājumi? Atbildes!

Sveiks lasītāj! Pēc iepazīšanās un savas pieredzes izklāsta ir pienācis laiks atbildēt uz jautājumiem, ko pirms kāda laba laiciņa uzdevāt soc. tīklā -instagram-. Domāju, ka šeit nav ko daudz piebilst, tāpēc ķersimies pie atbildēm.


Kā pavadīju laiku Latvijas Onkoloģijas centrā/LOC/? Cik ilgi parasti uzturējos LOC? Kāda ir LOC pacienta ikdiena? Vai valsts sniedz finansiālu atbalstu?

Parasti slimnīcā uzturējos līdz divām nedēļām, tomēr pēc cilmes šūnu transplantācijas slimnīcā biju mēnesi. Pacienta ikdiena onkoloģijas centrā nav īpaši piepildīta. Parasti ap 6.00 no rīta veic asins analīzes, 8.00 ir brokastis. Ap 10.00 tiek laista ķīmija, 13.00-14.00 ir pusdienas un 17.00 vakariņas. Un tā paiet dienas atrodoties slimnīcā. Ja asins analīzes un pašsajūta ir laba, tad starp pusdienām un vakariņām var iziet pastaigā. Es brīvajos brīžos un kad bija vēlēšanās izšuvu, minēju krustvārdu mīklas vai skatījos filmas.  Finansiāls atbalsts no valsts...man ar to ļoti paveicās. Mana diagnoze ir viena no biežākajām “vēža” formām, tāpēc valsts zāles apmaksāja. Es izmantoju arī izdevību, ko var darīt jebkurš onkoloģijas pacients, un nokārtoju invaliditāti, uz diviem gadiem esmu 2.grupas invalīds. Pabalsts ir un tas jau ir kaut kas, bet ja man tikai par pabalstu būtu jādzīvo, es to nevarētu (ņemot vērā gan zāļu, gan citu preču izmaksas). Tā gan nav valsts palīdzība, bet cik vien ir organizācijas spēkos (“Dzīvības koks”) tā palīdz. Piemēram, jebkura sieviete ar onkoloģisku saslimšanu var iegūt vienu bezmaksas parūku. Organizācija rīko nometnes, kur palīdz iegūt gan fizisku, gan emocionālu spēku ne tikai pacientiem, bet arī tuviniekiem. 


Vai “vēzis” ir iedzimta slimība? Kādas ir pazīmes, ka varētu būtu onkoloģiska veida saslimšana? 

Daļu no saviem simptomiem atklāju jau vienā no iepriekšējiem rakstiem, bet kopumā man bija 12 pazīmes, kas varēja liecināt par slimību, tikai es tās nekad nesaistīju- patstāvīgs nogurums, ķermeņa masas zudums(gada laikā 10kg), pastiprināta svīšana(īpaši naktī), matu izkrišana, ādas krāsas izmaiņas(kļuva bāla), aizsmakuma sajūta, apetītes trūkums, grūti,reizēm sāpīgi, norīt ēdienu, izmaiņas asins analīzēs(ļoti pazemināts hemoglobīns), sāpes (ceļos), paaugstināta temperatūra, palielināti limfmezgli. Gana daudz simptomu, kas varēja jau daudz laicīgāk uzvest uz aizdomām, tomēr daļu no tiem pat neievēroju, piemēram, palielinātos limfmezglus, paaugstinātu temperatūru un bālo ādu. Arī svars nepazuda nedēļas laikā, tas krita pakāpeniski, tāpēc arī tas aizdomas neraisīja. Tomēr katram onkoloģijas pacientam simptomi var būt dažādi, tas atkarīgs gan no slimības, gan organisma un individuālajām sajūtām. Onkoloģiska veida slimības var būt iedzimtas, tomēr tās var pārmantot tikai tajā pašā lokācijā, kur tas bijis kādam no ģimenes, piemēram, ja kādam iepriekšējās paaudzēs ir bijis vēzis kuņģī, tad nākamajām paaudzēm var iedzimt kuņģa vēzis. Kā arī asins rades slimības jeb asins vēzis, tai skaitās arī mana diagnoze, parasti, nevar būt pārmantotas. 


Vai ir pieklājīgi uzdot jautājums(ja to dara mazs bērns)?  

Kā nojaušat, tad atbildu par visu, kas saistīts ar onkoloģiju. Man ir prieks, par tiem, kas nebaidās jautāt. Protams, ir arī pacienti, kas par to vairs nekad nevēlas runāt, ātrāk aizmirst un padarīt par nebijušu, bet tā būs visu pacientu dzīves daļa un tas ir mans veids, kā to padarīt “lietderīgu” un sev patīkamāku.  Varbūt, pazīme pēc kā vadīties vai iet un jautāt ir tas vai cilvēks “slēpjas”. Es nekad izejot sabiedrībā neesmu likusi parūku vai lakatus, man nav bijis kauns, ka man nav matu un to arī neesmu slēpusi. Un redzot tādu cilvēku, domāju, nav jābaidās uzsākt sarunu. It īpaši ja to dara bērns, viņi iepazīst pasauli un sāk apzināties, ka viss nav tikai labs un jebkuru var piemeklēt nelaime.


Vai visam pietiek enerģija? Cik bieži bija nespēks/sāpes, vai tas traucē ikdienā? 

Uz ārstēšanās laiku enerģija domās pietiek visam, bet fiziski organisms paliek vājāks un ir grūti veltīt enerģiju kam citam ārpus ārstēšanās. Protams, ir jāpielāgojas apstākļiem, esot bērnu slimnīcā man bija jāsadala enerģija starp ārstēšanos un mācībām. Un tad, kad enerģija bija jāsāk dalīt parādās arī nespēka brīži, kad nav motivācijas un spēka izkāpt no gultas vai iziet pastaigā.  Abos ārstēšanas posmos sāpes izjutu tikai vienreiz, esot bērnu slimnīcā. Zāļu devu un ķīmijas dēļ man bija zarnu iekaisums. Man ir augsts sāpju slieksnis, bet tās bija sāpēs no kurām raudāju, nevarēju neko ieēst, jo ikreiz norijot ēdienu man sāka sāpēt zarnas.


Vai cilvēki maina attieksmi uzzinot par saslimšanu? Vai pietiek atbalsts no apkārtējiem? 

Ir bijuši cilvēki, kas novēršas, jo baidās vai nezina kā komunicēt uzzinot par visu. Tomēr pārsvarā neviens nav mainījis attieksmi. Ir tieši izrādītas vairāk rūpes, vēlme palīdzēt un atbalstīt. Es esmu no tiem cilvēkiem kuriem nepatīk ja žēlo, jo mūsdienās vēzis vairs nav nāves paraksts, tas ir izārstējams un ar to var sadzīvot. Man daudz svarīgāk par žēlošanu ir klātbūtne, lai esot slimnīcā es nejustos kā tur atstāta viena. Un tā nekad nebija, man ir patiesi lieliska ģimene un cilvēki blakus, kas ies caur uguni un ūdeni, lai viss būtu labi. Domāju, ka tā ir patiesība, ka reizēm daudz grūtāk ir tiem, kas ir blakus nekā pašam pacientam, jo tuvie vēlas, bet nezina kā palīdzēt. Un man vienmēr par to domājot nāk prāta Imanta Ziedoņa citāts-

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp, Pats visas elles var paciest. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp Un kad viņš skatās tev acīs Un mēmi klusē, un nelūdz nekā, Lai sāpju smagums tiek dalīts. Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp Un tu nezini, kā lai palīdz.

 

Grūtāk bija fiziski vai emocionāli? Kā un vai mainījās dzīves uztvere, vērtības?

Man grūtāk bija emocionāli, jo uz pusgadu dzīve apstājas. Visa dzīve, notikumi jāpakārto ārstēšanās grafikam. Kā arī jāapzinās, ka risks ir uz visu mūžu. Fiziski bija grūti brīžos, kad no ārstēšanās ķermenis kļūst vājš un, piemēram, sāka palikt grūti tikt līdz dzīvoklim trešajā stāvā. Tagad grūtāk ir fiziski, jo ir jāatgūst zaudētais fiziskais spēks. Es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas dala dzīvi pirms un pēc slimības. Manuprāt, to ir grūti nedalīt, jo, vismaz man, dzīves uztvere un arī vērtības ir mainījušās.  Es cenšos lietas uztvert daudz mierīgāk, lieki sevi nesatraukt, nebaidīties īstenot sapņus. Daudz vairāk apzinos, kā pirms tam, cik daudz nozīmē ģimene un cik dārgs ir jebkurš kopā pavadītais brīdis. Ka draugi nekad nebūs kvantitātes lieta, tie kas nebaidās būt blakus ir vissvarīgākie cilvēki. Jā, varbūt, tās ir atziņas, kuras daudziem jau ir skaidri saprotamas, bet kā man teica bērnu slimnīcas ārste- es biju spiesta izaugt ātrāk un saprast cik svarīga ir dzīve. Un tā tas ir, man bija tikai 17 gadi, es sevi neuzskatīju par pieaugušo vai, ka es zinātu un varētu visu, noteikti nē. Bet man tas viss atvēra acis, kāda var būt dzīve un, ka ik vienam ir izvēle, kādās krāsās to redzēt.

Lasītāj! Uz jautājumiem ir atbildēts un ceru, ka varēji vēl labāk iepazīt mani un iegūt meklētās atbildes. Tiksimies rindiņās nākamajos rakstos!

261 views0 comments

Recent Posts

See All