Kā ir tagad...

Sveiks, lasītāj!

Ir pagājis ilgs laiks kopš tikāmies šeit. Ir piedzīvots daudz...esmu students, kas apgūst psiholoģiju, esmu divu kaķu (Poga un Vaira) saimniece, dzīvoju, vismaz manurpāt, patstāvīgi. Un pāri visam- aizvien vesela!


Šis blogs ir manis aizsākts, lai tevi, lasītāj, ievestu onkoloģijas pusē, ko ikdienā neredzi vai nezini un, zini, labi, ka tā...

Kādu laiku gan iedvesma, gan idejas bija apsīkušas, jo tēma "vēzis" lai arī plaša, katram individuāla un pienāk brīdis, kad šķiet- man vairs nav par ko rakstīt, jo viss jau ir pateikts! Manī urdīja doma, ka, varbūt, rakstīt un jums stāstīt par kaut ko citu, nesaistītu ar saslimšanu. Tomēr turos pie savas pārliecības, ka, ja reiz šis ir iesākts kā mans stāsts par cīņu ar vēzi, tad tāds tas paliks līdz galam!


Šoreiz par to, kā par visu piedzīvoto un pārdzīvoto jūtos tagad un, ko šī pieredzi ir man devusi...

Ir pagājuši divi gadi no brīža, kad pēdējo reizi biju uz ķīmijterapiju, bet vēl aizvien tas šķiet kā bijis vakar. Vēl atceros nodaļas smaržu un spēju skaidri vizualizēt slimnīcas gaiteņus. Mājās stāv ports, kas visu ārstēšanas laiku bija zem mana atslēgas kaula, ir dienas, kad nolemju, to mest ārā, bet paņemot to rokās es nespēju no tā atbrīvoties, lai cik sentimentāli tas būtu, es sajūtu to kā daļu no manis, lietu, kas man gan palīdzēja, gan ir atsājis redzamas rētas, kas uz mūžu atgādinās par piedzīvoto.

Gana jocīgi, bet visvairāk es nespēju pierasts pie matiem, jo šobrīd tie ir pietiekami gari (pāri pleciem). Trīs gadus mani mati bija īsi vai nebija vispār un šo gadu laika sevi pieņēmu ar īsu matu garumu. Šobrīd ir dienas, kad skatos spogulī un nepazīstu sevi, jo priekšā ir ,nu, jau sieviete ar gariem matiem. Sevi ar tādu matu garumu, jāatzīst, nemaz neatceros, pirms ārstēšanas mani mati bija vēl garāki un ir bildes, kur to var redzēt, tomēr sākoties ķīmijterapijām tie izkrita. Domāju, ka sevis pieņemšana ir pats svarīgākais uzdevums kopš ārstēšana ir begusies.

Protams, kā jau daudziem zināms, tad ar diagnozi "vēzis" arī pēc ārstēšanas nekas nav skaidri zināms un ik gads, kas ir dots ir jāizbauda. Arī mans liktenis nav zināms un neviens ārsts un ķīmijterapija nav 100% man garantējusi to, ka uz atlikušo dzīvi vēzis neatgriezīsies. Un kaut kur zemapziņā domāju, ka tas bija viens no daudziem iemesliem, kāpēc nolēmu studēt psihloģiju- pārvarēt savas bailes un spēt pieņemt realitāti. Nekad neesmu bijusi optimiste, tomēr, būt konstanti pozitīvai ir neiespējami, ir jāspēj atrast balanss starp "vēža bailēm" un ticību, ka tas nekad neatgriezīsies.

Bez bailēm un sevis pieņemšanu šis ceļš man ir iemācījis "ņemt to visu vieglāk" un neraizēties par to, ko es nevaru mainīt un to, kur neesmu iesaistīta. Tas man ir devis iespēju būt "te un tagad", izbaudīt brīdi un nesteigties ikdienas darbos, jo ir lietas, kas var pagaidīt. Mēs visi zinām, ka dzīvei ir tendence steigties un tad, kad dzīves gājums būs galā mēs atcerēsimies ne jau ikdienas steigu un nebeidzamo darbu kalnus, bet brīžus, kad bijām klātesoši, sajūtas, kas lika apstāties un novērtēt brīdi. Mana cīņa blakus atstāja tos cilvēkus, kas vēl aizvien ir līdzās un ar kuriem es aizmirstu gan bailes, gan raizes un tie ir cilvēki ar kuriem izdzīvoju savu "te un tagad".


Es ceru, ka šajās rindās tu ieguvi kaut ko sev vērtīgu un es zinu, ka tiksimies pavisam drīz!


53 views0 comments

Recent Posts

See All

Ports