Mans stāsts...bērnu slimnīca

Sveiks, lasītāj! ir pagājis kāds laiks, kad lasīji manu pirmo bloga ierakstu, bet daudz netaisnošos. Šajā rakstā varēsi izlasīt par manu pirmo ceļa pusi onkoloģijā.


2017.gads. Jau pāris mēnešu patstāvīgi klepoju. Devos pie ģimenes ārstes ar sūdzībām par klepu un elpas trūkumu slodzes laikā, tālāk mans ceļš, ar šādiem simptomiem, veda pie alergologa. Man veica visas nepieciešamās pārbaudes, izelpas stiprumu, dažādus alerģiju testus un no ārsta kabineta devos prom ar savu pirmo inhalatoru, ar pazīmēm par astmu. Sāku pierast pie inhalatora un jāatzīst, ka sākumā tas palīdzēja, elpot bija vieglāk. Tomēr klepus nepārgāja un sāka pastiprināties. Tā nu atkal devos pie ģimenes ārstes un saņēmu stiprākas devas inhalatoru. Kā jau nojaušat arī tas nebija risinājums un klepus neatkāpās.

2017.gada rudens. Vecāki nolēma, ka mani jāved uz slimnīcu, drošības pēc, pārbaudīties. Nonācu bērnu slimnīcā, tiku iztaujāta par savām sūdzībām. Dzirdot visas sūdzības un redzot manas asins analīzes, ārste uz mani paskatījās ar skatienu, kas bija tik nepārprotams par to, ka kaut kas nav labi. Tajā brīdī jau biju salikusi visus simptomus(svara zudums, nogurums, pastiprināta svīšana, palielināti limfmezgli, apetītes zudums u.c.) kopā un sapratu savu aptuveno slimības virzienu. Uzņemšanā pavadīju pusi dienas, man tika veiktas neskaitāmas analīzes un pārbaudes. Pēc visiem izmeklējumiem ārsti nonāca pie slēdziena- ļaundabīgs audzējs krūškurvī.


Man tika veikta biopsija jeb audu paraugu iegūšana, lai noskaidrotu kāda ir mana diagnoze- hodžkina limfoma, 2. stadija.

Nedaudz informācijas- Hodžkina limfoma ir ļaundabīga limfmezglu slimība. Limfātiskā sistēma organismā sastāv no limfas vadiem, kas ir līdzīgi asins vadiem, tikai vēl mazāki. Limfātiskās sistēmas uzdevums ir cīnīties ar slimībām un infekcijām. Līdzīgi kā asins vadi, limfas vadi iet pa visu organismu, un pa tiem plūst limfa. Slimība ir samērā izplatīta, katru gadu saslimst 3 cilvēki no 100 000. Slimo visu vecumu grupu cilvēki, bet slimībai ir raksturīgs saslimušo pieaugums 17-25 gadu vecumā, kā arī pēc 50 gadiem.


Ļoti labi atceros to rītu, kad palātā ienāca ārsts un vecākiem paziņoja, ka būs nepieciešama ķīmijterapija un, ka tā īsti nekas vēl nav zināms. Manuprāt, standarta skats no filmām- ārsts ieradies ar sliktām ziņām un pacients to dzirdot izplūst asarās. Šoreiz tā nebija, par brīnumu sev, domāju arī maniem vecākiem, es neraudāju,biju mierīga, bet ar lielu neziņu par gaidāmo. Sev nekad neesmu uzdevusi jautājumu- kāpēc tieši es? Kā man teica kāda paziņa- mums katram dzīvē ir paredzēts kāds liels pārbaudījums, lielas sāpes un ja tās izturēs, tad pēc tam gaišo dienu būs daudz vairāk.

Nonācu bērnu slimnīcas 10.nodaļā, ko pusgadu saucu par otrajām mājām. Tas bija brīdis, kad mana cīņa bija sākusies. Kopumā man tika veikti četri ķīmijterapijas kursi, kur 2 nedēļas biju mājās, bet 2 nedēļas slimnīcā. Zāles tika laistas caur vēnu. Tajā brīdī sapratu, cik liela nozīme ir cilvēka vēnām jeb to lielumam/diametram.😀 Man ir ļoti mazas vēnas un tās viegli plīst, tāpēc reizēs, kad bija jānodod analīzes(katru rītu) , tas bija izaicinājums ne tikai man, bet arī māsiņai. Manu vēnu dēļ un arī manam komfortam man zem atslēgas kaula tika ievietos porta katetrs- kas tas tāds? apskati bildi, labāk par to paskaidrot nevarētu. 😁

Lai ķīmijterapijas būtu efektīvākas bija jādzer liels skaits papildus zāļu, katru dienu ap 20 tabletēm. Man tas bija visgrūtāk un ar lielām mokām veicu savu ikdienas pienākumu. Protams, kā ikviens izpētīju visu ko vien varēju atrast internetā par ķīmijterapiju, slimību, blakus parādībām, un ko sagaidīt. Dažādi raksti paredzēja sliktu dūšu, mokas un citas šausmu lietas. Varu teikt tikai to, ka katrs mēs esam citādāki un arī ķīmijterapija uz katru iedarbojas atšķirīgi. Es no sliktas dūšas un citām blaknēm izvairījos.


Tā nu pēc četriem ķīmijterapijas kursiem tika veikts izmeklējums, pēc kura tika nolemts, ka būs nepieciešama starošana, 20 reizes, katra reize aptuveni no 10 līdz 15 minūtēm. Visspilgtāk atceros, kad pirms starošanām medicīnas fiziķis kopā ar ārsti veidoja “masku”, lai starošanas laikā man nekustētos galva. Es apgūlos uz procedūru galda man uz galvas, sejas un kakla uzlika siltu, plastmasam līdzīga materiāla gabalu, kas atdziestot ieņēma attiecīgo formu. Un tad, kad notika īstā starošana šo “masku” uzlika man uz galvas, piestiprināja pie galda un sāka starošanu. Pirms katras starošanas reizes bija jādzer malks ar eļļu,lai pēc procedūras nebūtu grūtības norīt ēdienu un nesāpētu rīkle.


No bērnu slimnīcas devos prom jau astoņpadsmit gados, izārstēta un pateicīga par laipno un gādīgo attieksmi. Atceroties bērnu slimnīcas laiku atmiņas ir gaišas, neskatoties uz slimību. Manā nodaļā bija rotaļu istaba, kur likt puzles un spēlēt galda spēles, palātas bija pa vienam un ar tv, pie pacientiem, kas varēja un gribēja mācīties nāca skolotāji, arī mākslas terapeiti un dakteri klauni . Tomēr jāatzīst, ka tā bija vieta, kur saprast, ka slimība nešķiro, jo pats mazākais pacients onkoloģijas nodaļā bija vien dažus mēnešus jauns zīdainis. Jā, bija bezspēks un reizes, kad neredzēju jēgu visam ko ar mani dara. Bet tādi brīžu bija maz, jo savu mērķi es nospraudu- izārstēties, izturēt un iet tālāk. Domāju, ka visgrūtāk ir tiem pacientiem, kas sevi žēlo un meklē atbildes uz jautājumiem, kuriem atbilžu nav. Tā ir lieta, ko iemācījos tieši bērnu slimnīcā- nežēloties un spēt priecāties jebkādos apstākļos. Gandrīz visi mazie pacienti braukāja pa gaiteņiem ar spēļu mašīnām, skraidīja, zīmēja un smējās, viņi spēja atrast sevī prieku arī atrodoties slimnīcā. Jā, tie ir bērni un vēl nesaprot situācijas nopietnību, bet mums ir tik daudz ko mācīties no tā- no neviltota prieka un drosmes, kas mīt bērnos...


Kā pēc otrā teikumā šajā blogā saprati mana cīņa vēl nav gala...bet par manu tālāko ceļu varēsi lasīt nākamajā rakstā.

354 views0 comments

Recent Posts

See All