Mans stāsts...Latvijas Onkoloģijas centrs

Kā pēc iepriekšēja raksta saprati, tad mana cīņa ar limfomu nebija galā... tomēr par visu pēc kārtas.

2018.gada rudenī uzsāku mācības 12.klasē (11.klases vielu mācījos vasarā, lai nebūtu jāpaliek skolā par gadu ilgāk). Regulāri veicu asins analīzes, pārbaudījos, jutos labi un dzīvespriecīgi. Vārdu sakot, nekas neliecināja par to, ka audzējs būtu aktivizējies.

2019.gada pavasarī veicu “lielo” pārpaudi- PET/CT.

Neliela informācija- PET/CT tehnoloģija ir viena no precīzākajām onkoloģisko saslimšanu diagnostikas metodēm pasaulē, kas ļauj vienas vizītes ietvaros veikt pacientam divus secīgus izmeklējumus – pozitronu emisijas tomogrāfiju un datortomogrāfiju. Abu izmeklējumu rezultātā iegūst cilvēka ķermeņa un orgānu plāna slāņa (0,2–5,0 mm) šķērsgriezuma attēlus.

Tā kā šis izmeklējums ir vienīgais un visprecīzākais veids kā kontrolēt manas diagnozes “uzvedību”, tad šo pakalpojumu man apmaksā valsts. Varu vien piebilsts, ka aptuvenā cena vienai izmeklējuma reizei ir 1000€(man izmeklējums ir bijis sešas reizes). Interesents fakts par PET/CT-pēc izmeklējuma ir ieteicams 2 stundas izvairīties no vietām kur pulcējas daudz cilvēki un 12 stundas netuvoties tuvāk par metru grūtniecēm, maziem bērniem un cilvēkiem, kas vēlās radīt pēcnācējus, tas viss tikai tāpēc, ka vēnās laiž augstas radiācijas vielu.


Bet, nu, virzāmies tālāk. Tātad, esam 2019.gada pavasarī, maija beigās un liktenīgā izmeklējuma atbilde “ieripo” manā e-pastā. Ar trīcošām rokām to atvēru, visu izlasīju, apskatīju attēlus un sapratu- esmu sākumpunktā, nekas nav beidzies. Arī ārste, nākamajā dienā, to apstiprināja- būs nepieciešama ķīmijterapija. Tā bija pirmā reize, kad savu pamatu zem kājām zaudēju, kad izplūdu asarās. Uz brīdi likās, ka man tam vairs nebūs spēka, ka nespēšu tam atkal iet cauri. Un es sapratu, ka man ir bail, jo jau zināju, kas mani sagaida. Protams, laika baidīties nebija, bija jāsaņemas un sev jānotic. Nokārtoju pēdējos 12.klases eksāmenus, nosvinēju izlaidumu un sāku jauno cīņu.



2019.gada vasarā biju Latvijas Onkoloģijas centra,6.nodaļas paciente. Viss krasi atšķirīgāk un tuvāk realitātei. Palātas pa vairākiem cilvēkiem, ar sen bijušu remontu un apkārt cilvēki, kam virs 40 gadiem. Daudz drūmāk un klusāk. Man tika laista paaugstinātas devas ķīmija, kas ir pēdējās iespējas variants, bija jādzer ap 20 tabletēm dienā, analīzes katru rītu un jāuztur sevī uz pozitīva viļņa. Režīms tas pats- 2 nedēļas mājās un 2 nedēļas slimnīcā. Pirms katra ķīmijterapijas kursa tika veikta sirds kardiogramma, lai pārbaudītu vai sirds spēs izturēt ķīmijas radīto slodzi.



Pēc diviem ķīmijterapijas kursiem, tika veikta pārbaude, pēc kuras bija redzams, ka audzējs ir krasi mazinājies, tomēr joprojām “aktīvs”, tāpēc ārste nolēma pārvietot mani uz citu nodaļu, efektīvākai ārstēšanai.

Tā, nu, es nonācu hematoloģijas-transplantācijas nodaļā. Un tā jau atkal bija jauna pasaule. Nodaļā tikai 10 palātas, kurā katrs pacients ir pa vienam, augsts tīrības līmenis. Katram pacientam deva nodaļas apģērbu(bikses, krekls, jaka, pidžama). Reizē pie pacienta varēja atrasties tikai divi apmeklētāji. Katru svētdienu palātu dezinficēja. Ķīmiju laida četras diennaktis no vietas. Ja tev radās jautājums- kāpēc transplantācijas nodaļa. Tad tāpēc, ka man tika transplantētas manas cilmes šūnas. Kāpēc un kā tas notiek? Šāds solis būtībā ir viens no pēdējiem risinājumiem, kas slimību var apturēt līdz galam. Cilmes šūnas tika vāktas “maisiņos”, procesā, kas ilga četras stundas. Caur speciālu ierīci cirkulēja manas asinis, visas asinis veica divus lokus caur šo iekārtu. Kamēr tas notiek man bija jāguļ nekustīgi, lai procesu neizjauktu. Tad iegūtās cilmes šūnas saldēja zemā temperatūrā, lai tās varētu uzglabāt.



Pēc cilmes šūnu iegūšanas pagāja aptuveni divi mēneši un pienāca diena, kad šūnas bija jātransplantē. Manā organismā bija nulle leikocītu(baltās asins šūnas ir imūnsistēmas šūnas, kuru pamatfunkcija ir aizsarg funkcija), jo mērķis cilmes šūnu transplantācijai ir tāds, lai tās aizvietotu “sliktās” šūnas tikai ar labajām. Kā ārste pēc transplantēšanas teica- šī ir mana otrā dzimšanas diena, kas bija dienu pirms īstās, jo arī tikko dzimušiem bērniem organismā ir tikai cilmes šūnas. Pirmās nedēļas man bija jāēd produkti pa vienam, lai pārbaudītu vai man no tiem nebūs slikti. Pēc cilmes šūnu transplantācijas sākās 100 dienu miera režīms, nevarēju veikt fiziskas aktivitātes,uzturēties vietās kur ir daudz cilvēku, bija jādzīvo mierīgi.


Kad 100 dienu režīms bija beidzies,bija jāveic pārbaude, lai apstiprinātu vai audzējs ir pazudis un esmu vesela. Veselu nedēļu ar nepacietību gaidīju atbildi un to atverot jutu atvieglojumu, ka pēc trīs gadiem mana cīņa ir galā.


Protams, es neesmu naiva un apzinos, ka ar onkoloģiska veida slimībām neviens neko nevar paredzēt un es esmu tam pakļauta visu atlikušo dzīvi. Bet es tam neļauju nomākt savu ikdienu, esmu iemācījusies baudīt dzīvi un sekot sirdij. Atskatoties uz visu pavadīto laiku slimnīcās, ārstējoties, varu teikt, tas noteikti maina pasaules redzējumu, tas maina prioritātes un attieksmi pret dzīvi. Lai vai kā gribētos domāt, ka no tā visa ir tikai pozitīvas mācības, tā nav. Es noteikti ieraudzīju skarbo dzīves realitāti, cik daudz cilvēku skar šīs slimības un cik smagi tās var iedragāt cilvēka ticību sev. Arī es ceļā zaudēju savu ticību labajam, neskaitāmas reizes esmu domājusi vai tiešām es to visu biju pelnījusi ,bet nekad sev neļāvu padoties, ne jau tikai sevis dēļ, bet arī to, kas man blakus. Varu atzīt, ka, laikam, vissāpīgākais, ko es no tā visu ņemu sev līdz ir neziņa. Neziņa par to vai man varēs būt bērni, savi- bioloģiskie bērni. Man ,nu, jau kā sievietei, ir vēlme un sapnis par saviem(bioloģiskajiem) bērniem, tomēr es akli neticu un nepaļaujos brīnumam, jo būsim reāli gan ķīmiju stiprums, gan pārbaudes ar kontrastvielām ir iedragājušas manu organismu. Jā, man bija iespēja saglabāt daļu no sava ģenētiskā materiāla, tomēr, tad tam nebija nekādu pierādījumu par efektivitāti un es arī biju vecumā, kad tas nesatrauc. Lai arī ieņemt bērnus pēc ķīmijterapijas nav ieteicams piecus gadus,es par to domāju un zinu, ka medicīna līdz tam laikam būs attīstījusies strauji un jau tagad ir gana daudz iespēju, ka,tad, kad tam pienāks laiks es spēšu zem savas sirds nēsāt bērnu un sajust pirmo, bet tik gaidīto spērienu. Varbūt šī ir pārāk sentimentāla atzīšanās, bet tāpēc esmu šeit, lai rakstītu par to, kam gāju un joprojām eju cauri, un tas skar jebkuru jaunu sievieti kurai ir bijusi ķīmijterapija.

Caur augšām un lejām, tā pagāja mani pēdējie trīs gadi. Un atskatoties uz tiem es sev ņemu līdzi mazo dzīves moto - Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot. Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot. (I.Ziedonis)



342 views0 comments

Recent Posts

See All