Saruna...

Kāds labs laiciņš ir pagājis kopš pēdējo reizi tikāmies šeit. Esmu atpakaļ ar jaunu iedvesmu un jauniem stāstiem. Šoreiz nedaudz citādāks formāts, šis un pāris nākamie bloga raksti būs saruna ar citiem par vēzi , par viņu sajūtām un viedokli.


Ikvienam vēža pacientam vissvarīgāk ir tie cilvēki, kas ir blakus cauri visam ceļam. Viņš ar mani ir gājis cauri gan Bērnu slimnīcas, gan Onkoloģijas centra posmam, atbalstījis un iedrošinājis. Cilvēks kurš pamudināja mani dalīties ar citiem un rakstīt par piedzīvoto. Var būt banāli, bet mans labākais draugs un patiesi otra sirds pusīte- Didzis. Šoreiz gan ne par mums, bet par viņa redzējumu tajā, kas saistīts ar slimību.

Varu atzīt, ka par vēzi Didzis zina gana kodolīgu informāciju, kas ir- slimība, kas parasti ir kāds veidojums jeb audzējs. Kad jautāju, kādi ir viņa paša vai dzirdēti stereotipi par vēzi, tā bija skaidra atbilde- daudziem joprojām liekas, ka tā ir neārstējama slimība. Kā arī, ka cilvēki izvairās par to runāt. Un tā patiesi ir, vēl joprojām satieku cilvēkus, kas dzirdot diagnozi domā, kas tas ir viena virziena ceļš, ka ikviens ar šo slimību ir lemts ātrai un arī mokošai nāvei. Protams, ir vēža veidi, kas ir grūti ārstējami un, patiesi, tie visbiežāk beidzas ar nāvi, tomēr mūsdienu medicīna attīstās tik strauji, ka tas vairs nav nolemtības spriedums. Didža teiktais, kas man ir spilgti palicis atmiņā ir tas, ka viss slēpjas galvā, ja uzzinot diagnozi spēs to sagremot un iet tālāk ar drosmi un domās neielaist slikto, tad arī pati ārstēšanās būs vieglāka un ikdiena slimnīcā nešķitīs tik drūma un vienmuļa. Un runājot par slimnīcu, Didzis piebilda, ka ikdienā apciemojot mani viņš ievēroja cik drūmas ir telpas, kurās atrodas pacienti un tā būtu lieta, ko viņš vēlētos izmainīt, ja būtu tāda iespēja. Protams, uzdevu viņam arī jautājumu par to, kādu viņš iztēlojas pacientu ikdienu uz ko viņa atbilde bija- nemainīgu, ar zināmu dienas secību. Un tas ko viņš minēja par pacientu ikdienu ir tas,ka visu turpmāko dzīvi neviens nevar būt 100% drošs, ka slimība neatgriezīsies. To es varu apstiprināt, tā ir. Zinot savus iepriekšējos simptomus un sajūtas, pat vismazākais klepus vai noguruma sajūta, manī raisa domas,ka varbūt kaut kas nav labi. Bet tad es atgriežos pie atziņas, ka domās ir spēks un neļauju savām šaubām pārmākt visu. Runājot ar Didzi par sajūtām pēc ārstēšanās, viņš atzina, ka dalītu dzīvi pirms un pēc. Uz jautājumu kāpēc, atbilde bija pavisam vienkārša- tā ir otrā dzimšanas diena, kad viss ir aiz muguras. Kad kaut nedaudz var nolikt malā slimību un baudīt dzīvi. Mūsu sarunas pēdējo jautājumu, domāju, viņš negaidīja, bet zināja, ka tas pienāks. Es vēlējos noskaidrot kā ir būt “otrā pusē”, būt blakus pacientam...Jāatzīst, ka atbilde bija tāda, kādu es to sagaidīju- tas ir tik pat grūti, cik būt manā vietā. Tā ir tik pat liela neziņa un bailes, tā ir vēlme palīdzēt, bet nezināt kā. Ik pa laikam viņš esot pieķēris sevi pie domas – kāpēc viņa? Tie esot pārmetumi sev, ka nespēj būt blakus biežāk. Bet ejot cauri tam visam kopā, ar mani, viņš sevī ir tikai apstiprinājis atziņas, ka svarīgākie ir cilvēki blakus un cik reizēm mēs maz par viņiem aizdomājamies un, ka dzīvē nevajag skriet, labāk ir piebremzēt un saprast īstos un patiesos mērķus.

Jāatzīst, ka pēc sarunas ar Didzi es daudz skaidrāk ieraudzīju kā ir būt tam, kas ir blakus pacientam. Cik grūts un tik pat smags ceļš tas ir tuvākajiem. Tā noteikti bija vērtīga un atziņu pilna saruna, ceru, ka arī Tu, lasītāj, ieguvi ko sev noderīgu un tiekamies pavisam drīz ar jaunu sarunu!

266 views0 comments

Recent Posts

See All