Saruna...

Šī bija saruna, kurā laiks paskrēja nemanot, tā ritēja viegli un, patiesi, bija sajūta, ka būtu pazīstamas jau sen. Lai gan tēma vēzis nav vieglākā un vienkāršākā, tas likās tik pašsaprotami un tēma par ko var runāt tik pat nepiespiesti kā par jebkuru ikdienas lietu. Šoreiz sarunājos ar Anci. Mēs iepazināmies skolā, viņa bija mana latviešu valodas un literatūras skolotāja, jau tad viņa mani pārsteidza ar citādāku macīšanas pieeju un šobrīd viņa ir viena no sievietēm, kas mani iedvesmo. Kas interesanti dzimšanas dienu mēs svinam vienā datumā.


Sarunu iesāku ar jautājumu ko un cik daudz Ance zina par vēzi. Uz ko Ance atbildēja, ka lielu zināšanu šajā tēmā viņai nav, tas vairāk ir sajūtu līmenī. Pēc šī jautājuma Ance atzina, ka reizēm sevi pieķer pie tā, ka sociālajos tīklos, it īpaši instagramā, lasa par vēža pacientiem un viņu pieredzi. Kā arī pirmais stereotips, kas Ancei ir par vēzi un cilvēkiem, kas saskarās ar onkoloģiska veida slimībām ir matu zudums, un šobrīd gan vairs tā nedomā, bet agrāk šķita, ka vēzis nozīmē nāvi. Pēc jautājuma kādas pēc viņas domām ir grūtības atrodoties slimnīcā, Ance uzvēra, ka viņai šķiet, ka tās ir vairāk emocionālas, ne fiziskas grūtības gan spēt sarast ar slimību, gan atrast spēku sevī. Un emocionāli grūti ir ne tikai pacientam, bet arī tuviniekiem, atrast īstos vārdus vai veidu kā palīdzēt. Ja par pacienta ikdienu slimnīcā, tad Ancei tā škiet, mierīga, laika pilna, kad var lasīt grāmatas vai skatīties seriālus, protams, tam ne vienmēr var būt pietiekami liela koncentrācija vai vēlme. Ko arī apstiprināju, ka, vismaz es, seriālus skatījos un laiks ir gana daudz, tikai ne vienmēr ir motivācija kaut ko darīt. Ance atklāja, ka viņa būtu gatava paciest dažādas procedūras, bet būtu daudz grūtāk “tikt galā ar sevi”, sakārtot domas tādā līmenī, lai mierigī tiktu galā ar slimību. Šim atzinumam es tikai varu piekrist, ir viegli “ļauties” izmeklējumiem un analīzēm, bet sakārtot domas un pieņemt situāciju ir dudz grūtāk. Sarunai ritot daudz pārrunājām tieši par emocionālo pusi saskaroties ar vēzi. Šajā sarunā ne tikai es biju tā, kas uzdeva jautājums, bet arī Ance tos uzdeva man. Abas nonācām pie secinājuma, ka daudz ir atkarīgs no paša cilvēka, cik mēs katrs esam emocionāi noturīgi, cik atvērti uzņemt jaunu informāciju un gatavi uzklausīt arī tēmas kā vēzis. Cik daudz ir atkarīgs no pacienta un ārsta saskarsmes. Ka šajā komunikācijā ārsts-pacients būtu vēlams kāds trešais cilvēks, kas spēj “pārtulkot” ārsta teikto vienkāršākā un reizēm saprotamākā valodā. Kā arī, atrodoties slimnīcā, tā šķiet kā cita pasaule, kas bieži vien ir stresa pilna. Nedaudz smieklīgs, bet mūsu kopīgs novērojums ir tas, ka Bērnu slimnīcā ir patiesi garšīgs ēdiens. Uzdevu arī jautājumu vai viņa dalītu dzīvi pirms un pēc slimības. Uz ko Ance atbildēja nedomājot, ka noteikti to dalītu. Tāpat kā viņa dala dzīvi pirms un pēc bērniem, jo konkrētajā laika posmā ir daudz ko iemācījusies un arī mainījusies pati. Tāpat arī dalītu dzīvi onkoloģijas slimības gadījumā, jo no tā nevar paslēpties, to nevar nogriezt kā ar nazi un padarīt nebijušu, to var mēģināt izstumt no atmiņas vai par to nekad, pēc ārstēšanās, vairs nerunāt, bet kaut vai pie ārsta būs jādodas, kaut nedaudz, bet arī dzīvesstils un ārsta ieteikumi jāņem vērā. Ir lietas, kas pēc slimības mainās un nevar padarīt nebijušas, tāpēc ir grūti nedalīt dzīvi pirms un pēc.


Pēc sarunas ar Anci vēl vairāk guvu pārliecību, ka par vēzi ir jārunā, ka apkārtējiem par to ir jautājumi, kurus, varbūt, ir bail vai šķiet nepiemēroti jautāt. Un galvenais ir spēt par to runāt tik nepiespiesti kā tas izdevās sarunā ar Anci!


170 views0 comments

Recent Posts

See All