Svētki un slimnīca

Ir pagājis ilgs brīdis kopš esmu rakstījusi. Laikam, jau citādais laiks arī manī bija aizvīlis radošumu rakstīt. Bet. Kad aiz loga krīt sniegpārslas un Ziemassvētki ir tepat aiz stūra tieši par šo laiku gribēju pastāstīt arī jums.


Man Ziemassvētki vienmēr ir bijuši mīļākie svētki- sniegs, svecītes, eglīte un visam pāri kopīgs laiks ar ģimeni. Un te nav runa par komerciāliem svētkiem un trako veikala drudzi, bet par to, ka man vienmēr ir šķitis, ka tieši šajās dienās laiks apstājas un man tuvie cilvēki var nedaudz apstāties ikdienas steigā un būt blakus. Kāpēc par Ziemassvētkiem rakstu blogā? Tāpēc, ka šos svētkus esmu pavadījusi slimnīcā… Un tā nebūt nav bijusi slikta pieredze, tas ir ļāvis un pierādījis, ka svarīgākās ir paša sajūtas un radītais noskaņojums. Esot bērnu slimnīcā, pie bērniem brauca Ziemassvētku vecītis, varēja iesaistīties dažādās radošajās darbnīcās, kur veidojām Ziemassvētku rotājumus un nodaļā bija skaista eglīte. Jau esot Latvijas Onkoloģijas centrā, vairs neesam bērni, tādēļ par svētku noskaņojumu rūpējas tikai eglīte nodaļā un prieks pašu sirdīs. Abās ķīmijterapijas reizēs Ziemassvētkus pavadīju mājās, savukārt jauno gadu, esot bērnu slimnīcā, sagaidīju nodaļas palātā. To dienu atceros visai skaidri- vecāki bija atbraukuši ar rasolu, pīrādziņiem, lai radītu svētku noskaņu. Māsa gan līdzi uz slimnīcu nevarēja nekad braukt, jo nevienā slimnīcā, onkoloģijas nodaļās, nelaiž bērnus līdz 14 gadu vecumam. Kad vecāki aizbrauca bija jocīga sajūta, jo sapratu, ka jauno gadu sagaidīšu viena. Tā caur palātas logu noskatījos salūtu un klāt bija jauns gads. Tā bija diena, kad sirdī bija jāpatur visa gaisma, kas tur mīt, jo vēl nekad nebija tik grūti priecāties par jaunu gadu, kas sagaidīts vienatnē un slimnīcā. Ārstējoties Onkoloģijas centrā, ārste man ļāva sagaidīt jauno gadu mājās, jo pēc tam gandrīz mēnesi pavadīju slimnīcā.


Ja rakstu par svētkiem un to savienošanu ar slimnīcu, tad abas reizes ārstējoties ,savu dzimšanas dienu esmu pavadījusi slimnīcā. Bērnu slimnīcā es sagaidīju savu astoņpadsmito dzīves gadu. Pilngadība. Tas ir vecums, kad “paveras durvis”, bet man tā bija parasta diena slimnīcā. To īpašu padarīja draugi un ģimene, kas atbrauca uz slimnīcu un iepriecināja. Tā bija diena, kas māsa bija paņemta līdzi uz slimnīcu un mēs sēdējām nodaļas vecāku istabā, jo tā bija vienīgā telpa, kur varēja ielaist mazos apmeklētājus. Un, lai ari bez lielām svinībām, tā bija sirsnīga un man īpaša diena. Arī savu divdesmito dzimšanas dienu pavadīju Onkoloģijas centrā, pie tam tā bija diena pēc cilmes šūnu transplantācijas. Reizē ar jaunu desmit gadi es sāku jaunu dzīvi bez audzēja. Ar jaunām cilmes šūnām organismā un jaunu apņemšanos būt laimīgai! Tas bija mans jaunais gads.


Bieži vien mēs svētkus uztveram kā kārtējo tēriņu reizi vai lieku stresu, bet es novēlu ikvienam rast to sajūtu un pārliecību, ka svētki ir laiks, kad satikt ģimeni, kad veltīt laiku viens otram, jo mums katram ir tikai viena dzīve un laiks, kas mums ir dots ir pati dārgākā dāvana, tāpēc pavadot to ar sev tuvajiem, mēs paši neapjaušot krājam mirkļus, kas nezudīs nekad.

58 views0 comments

Recent Posts

See All

Ports